Ko Ansītis teica Grietai?

Tikko atnācu mājās, un tagad atkal skrienu prom. Steidzos, tumsā vien atrodos, nepamanot un neieraugot. Pietrūkst gaismas.

Pēc horoskopiem, tagad man jāatrod tas, ko meklēju jau sen. Un es ticu horoskopiem. Kāpēc? Jo, psohiloģiski iespaidojoties, zemapziņa kontrolē situācijas un "nevainīgās sakritības" ir mūsu vareno smadzeņu darbības rezultāts.

Un nosaukumam nav nekāda sakara ar tagadni, ierakstu vai pagātni. Man tik vien kā iešāvās prātā.

Another year has gone and what have you done?

Kārtējais svētdienas rīts un laiks, kad gribas uzrakstīt blogu. Pēc ilga pārtraukuma. Vairs jau nudien nav rīts, bet lai iet. 

Tuvojas burvīgākais gada laiks. Ziemassvētki. Kārtējā iespēja labot lietas, vērst tās par labu, sākt jaunu dzīvi, apņemties. Jā, lai arī vēl priekšā vesels mēnesis, daudz kas nav piepildījies no manām vēlmēm un cerībām. Un kā ar Tevi? 

Ir arī piedošanas laiks. Esmu pateicīga par to, ka man nav ko un kam piedot, jo šis gads ir bijis savā ziņā lielisks.

Ir arī brīnumu laiks. Ak, jā, laiks, kad mana ciniskā un sarkastiskā acs pārvēršas naivuma iemiesojumā un cerību pārņemta lūkojas uz pasauli, ticot, ka viss, kas notiek, notiek uz labu! 

Ir arī dāvanu laiks. Un man patīk dāvanas. Visā to merkantiliskajā būtībā un mantkārīgajā sūtībā, tas tomēr ir tikai vēl viens veids, kā parādīt, ka mēs rūpam viens otram. Un mēs rūpam, vai ne? 

Esiet gaiši un starojiet! 

Šodienai:

John Lennon: Stand By Me un Imagine

sirds multi-tasking

Ak, cik ļoti telefons ir izmainījies kopš saviem pirmsākumiem.
Aplūko savējo, tas visticamāk ne tikai zvana, bet arī spēlē mūziku, demonstrē failus, fotogrāfē. Cik ļoti esam pieraduši apvienot visu! padarīt ērtu un parocīgu. mūzikas atskaņotājs bez radio spēlmaņa, šķiet nepilnīgs, dators bez interneta - neiespējams!
Bet kā ir ar cilvēkiem? Vai līdz ar tehnoloģiju attīstību mēs neprasam par daudz no nieka zīdītāja? Vienu cilvēku pārvēršam par multi-tasking upuri. Kā? Pavisam vienkārši. Pieprasam būt gan draugam, gan apbrīnotājam, gan palīdzīgai rokai, atbalsta plecam, varbūt pat naidniekam pret kādu, kūdītājam, ietekmes avotam. Bet cilvēks nav ceturtās paaudzes iPhone, kurš spēj pildīt dažādas darbības vienlaikus! Dažkārt ar savu dzīvi ir grūti tikt galā, kur nu vēl citai dzīvei palīdzēt.
Nolaižot nepieciešamību latiņu mainās attieksme. Ka' es Tev saku!
______________________________
Atkal piektdienas vakars. Auksts, rudenīgs, miegains. Bet ar labām filmām. Tagad noskatīšos Get Him To The Greek. Visticamāk.

Lai labas brīvdienas. Uz salasīšanos.
Dziesma noskaņai.
The Kills - What New York Used To Be

Par seksu un lielām pilsētām.

Par cik iepriekšējais ieraksts vēstīja par pēcgaršu, kas rodas sakarā ar filmu, tad tagad laiks rakstam, kas ir tikai par un ap filmu. Un tātad, šodien mūsu zeme piedzīvoja oficiālo "Sex And The Cty 2" pirmizrādi, uz kuru aiztekalēju arī es. Hmm, ko lai saka. SATC vienmēr ir bijis par vīriešiem, seksu un Ņujorku, turklāt tas viennozīmīgi ir viens no maniem visskatītākajiem seriāliem humora dēļ; izcili piemērots mirkļiem, kad nekā nedarīšana un atslēgšanās no realitātes šķiet visvajadzīgākais. Par filmu varu teikt to pašu, bet tomēr, kaut kas mani attur no sajūsmas spiedzieniem un dzelteniem traipiem biksēs. Varbūt, tas, ka aktrisēm vairs nepiestāv tas 'i am thirty, single and curious about world' imidžs, tagad viņas ir pārtapušas kundzēs, kuru kaislīgās seksa ainas šķiet neveiklas. Galu galā, ir nepatīkami atzīt, ka Samanta un Kerija, un galu galā arī Mr. Big!, ir novecojuši, tāpat kā pašas skatītājas, kopš pirmās epizodes parādīšanās uz ekrāniem. Un kurš tad vēlas to?
Runājot par saturu un vēstījumu - es nesaskatīju neko ģeniālu: četras amerikānietes dodas izklaidēties uz Abu Dabi, skaisti, koši un ar šiku. Jāpiekrīt tam, ka dažas epizodes bija pārsteidzoši necenzētas priekš austrumu kultūras, bet tad es atcerējos, pie velna, tas ir sekss un lielpilsēta! (Tie tērpi!, splendid vienkārši!) Es neesmu pārsteigta par imdb.com zemo vērtējumu [3.7/10], bet tomēr es liktu augstāk 7/10.

Jauka pasaka mūsu pelēkajā vasarā. Iesaku noskatīties meitenēm un pasapņot. Kāpēc ne, dažkārt jau var?

P.S. rūdītiem satc epizožu skatītājiem (kā man) būs neliela vilšanās, jo būsim atklāti - seriāls patiešām bija aizraujošāks un smieklīgāks. Bet to taču varēja paredzēt. (:

kāpēc nē, ja var jā?

Stāsts par šo aizsākās jau sen, kad noskatījos filmu "Yes Man", kurā stāro Dž. Kerijs. Jāteic godīgi, filma tiešām lika padomāt. Un nē, nejau aktierspēle vai režija man to lika (kas ir diezgan normāla, bet uz labu manās acīs nevelk), bet saturs. Arvien biežāk sāku piedomāt pie izvēles, kas man tika dota. "Ejam uz veikalu?" "Atnāksi man palīdzēt?" bieži vien (labi, vairākumā gadījumu) es atbildēju nē. Bet tad es aizdomājos, ko es zaudēju sakot jā, un, ko iegūstu sakot nē. Mana ieguvumu un zaudējumu diagramma bija proporcionāli vienāda, un es sapratu, patiešām, kāpēc nē, ja var jā? Un tagad arvien biežāk pieķeru sevi atbildot ar jā, kaut vai piekrītot palīdzēt skolotājam pusdeviņos vakarā kārtot klasi, kaut vai piedaloties SMS čempionātā, kaut vai ejot sešus kilometrus, tāpat vien. Es vairs nenoraidu iespējas, jo ikkatrs jā tiešām ir pārvērties jaunā pieredzē.

Šodienā tas arī viss, ļoti nedaudz. Noskatieties Yes man, tīri laba komēdija. Ja esat jau redzējuši, iesaku "An Englishman In New York"
P.S. Komentējiet un izsakiet viedokli, es labprāt raisu diskusijas ar lasītājiem. :)

Tramvaji, muzeji un kino. Ko nu tur liegties - aktualitātes sit augstu vilni.

Pirms dažām dienām man majestātiski paslīdēja garām jaunais zemās grīdas tramvajs, kurš līdz 2030. gadam mūsu valstij izmaksās vairāk par piecsimt miljoniem latu. Garām „Bērnu Pasaulei” burtiski aizlidoja jaunais transporta līdzeklis, liekot apstāties latviešiem un ar atplēstu muti pavadīt aizbraucošo astoto pasaules brīnumu. Tā vien šķiet, ka jaunais braucamrīks drīz tiks fotogrāfēts un pierāmēts pie kādas sienas, jo apstulbumu, ko radīja vien tramvaja pabraukšana garām bija neizmērojama. Bet, kas tad lācītim vēderā? Nu, „vēderā” braucamais varēs pārvadīt 300 cilvēku (sastrēgumstundā pareizinam šo skaitli ar divi), garumā viņš stiepjas vairāk par trīsdesmit metriem un gluži kā majestātiska slieka izrāpo caur bruģainajām ielām. Nē, man prieks. Gaidu iespēju iekāpt iekšā un iesēdināt savu smaguma centru zilajā krēslā, kas visticamāk nebūs nemaz tik drīz, jo 75 gadus sasniegušie varēs braukāties uz nebēdu jaunajā virszemes metro.

Vakardienas „Muzeju Naktis” pierādīja man, ka Rīga ir pietiekoši liela pilsēta, lai man tā apniktu, un lai vidēji katrs trešais pilsētas iedzīvotājs būtu uzkapis man uz kājas. Bet ko tur liegties – man patika. Protams, muzeji, uz kuriem gribēju tikt, prasīja ilgāku laiku, nekā gribētos, lai iekļūt tajos, (es neesmu visai pacietīga J ) bet tad jau arī sadalījās prioritātes, kas svarīgāks un ko vairāk gribas gaidīt. Bet tusiņš ne pa jokam – var satikt katru otro pazi visneiedomājamākajās vietās un darot visneidomājamākās lietas. Šajā vietā parasti iesākas baumas. Bet vērtīgi bija stāvēt „Zvaigznes” rindā, vērtīgi bija nogriezt Mākslas un Rakstniecības muzejā daļu no manekena kleitas, kā tas bija teikts uz blakusesošās lapiņas, vērtīgi bija šausmīgi salīt, vērtīgi bija apmeklēt „Muzeju Naktis”.

Dažas lietas, kas jāizdara:

Jānoklausās Julian Plenti albums „Is... Skyscraper”

Jānoskatās „Coco before Chanel” ar Odriju Tatu. [torentos jau labu laiku parādījies DVDrip, bet piektdien tikai esot izgājis uz ekrāniem mūsmājās, pa skaisto.]

Nosvinēt kārtīgi manu dzimšanas dienu, kas iekrīt jaukajā dienā piektdienā.

Sekot līdzi Kannu festivālā notiekošajam.

Uz salasīšanos.

Antireklāmas nav. Ir tikai reklāma vai arī tās nav vispār.

Antireklāmas nav, patiešām. Par to var pārliecināties aplūkojot dažus piemērus. Paradoksāli, bet manās acīs ir uzausis jauns Maikls Džeksons sieviešu dzimtē jeb lēdija Gāga. Es domāju, ka gadu laikā (ja vien šis sievišķis nenomainīs PR kompāniju) Stefānija netiks aizmirsta, atšķirībā no pārejiem dučiem nemuzikālo tīņu zvaigznēm. Šīs sievietes reklāmas kompānija strādā lieliski, jo ažiotāža, kas tiek radīta ap katru viņas darbību, ir nepārspējama. Un tieši šeit popmūzikas karaļa biogrāfija krustojas ar mūsdienu popmūzikas skandalozāko zvaigzni jeb vēl nekronēto karalieni. Palūkojoties uz Džeksona skaļākajiem dzīves faktiem nevar nepieminēt pedofīlijas skandālu, bērna izkāršanu pa logu, sejas operācijas. Pat pēc nāves Džeksonu nespēj pieņemt kā mirušu, žurnālisti nesamierinās ar faktu un savās slejās cenšās atdzīvināt karali ar bezatbildību un bēgšanu no parādiem. Visa Džeksona dzīve bija reklāma, baumas, mistika, cilvēku intereses objekts. 

Bet ar ko atspēko Lady Gaga? 

Šī sieviete pasaulei pazīstama tikai divus gadus, atšķirībā no Džeksona 30-ciktur gadu darbu uz skatuves. Bet viņa tur baumu līmeni un latiņu diezgan augstu. Dzeltenās prese un interneta portāli burtiski bļauj par viņas iespējamo hermafrodītismu un lieko locekli, youtube ir aizliegusi video dziesmai 'telephone' [jā, PR kompānija piemeta papīra laimi youtubes vadošajam galam, bet tā viennozīmīgi atmaksājās] katra parādīšanās uz skatuves ir skandāls, kurā iesaistīts viss aci piesaistošais - asinis un sekss. 

Es pieturos pie viedokļa, ka Gaga turpinās savu ceļu uz zvaigznēm un pārsteigs pasauli ar nepierastiem gājieniem - jo tas taču ir tas, ko pasaule gaida un grib. :)

Trīs lietas, kas jāizdara:

12. maijā JR tiek uzsākta Andra Grūtupa grāmatas "Maniaks" pārdošana.

Jānoklausās grupas Keane jaunākais albums "Night Train".

15. maijā jāiet uz "Muzeju naktīm" no 19:00 līdz 01:00, jo visi muzeji mūs bezmaksas izglītos.  

Uz salasīšanos. 

maniaku vieta mums apkārt - trolejbusos, stacijās un kaimiņos.

Studējot psiholoģiju, ne vien viens students ir saskāries ar atdarināšanas faktoru un cilvēku iespaidošanos vienam no otra. Zinu, ka visvarenajā ASV ir aizliegts pārraidīt mediju telpā jebkādas ziņas par pašnāvniekiem, balstoties uz iepriekšminēto psiholoģisko faktoru - atdarināšanu. Piemēram, pēc Kurta Kobeina nāves pieckāršojās pašnāvību skaits, tāpēc ikdienā tiek noklusēti pašiznīcināšanās fakti, piemēram, tūkstoš nolekušie no bēdīgi slavenā "Zelta vārtu" tilta (Sanfrancisko) u.c.


Balstoties uz šo faktu, es biju nesaprašanā par sacelto ažiotāžu publiskajā telpā sakarā ar Andra Grūtupa grāmatu "Maniaks". Vai nešķiet absurdi, ka ziņās tiek stāstīts par grāmatu, kura veltīta visšausminošākajai krimināllietai Latvijas vēsturē - maniakālā slepkavas un izvarotāja Staņislava Roguļova lietu. Faktiski, grāmata ir veltīta maniakam, kurš izvarojis mirušas sievietes. Bet atmetam lieko palīgteikumu. Grāmata tiek veltīta. Vai tas vien nešķiet absurdi? Kur palika atdarināšanas faktors? Esmu pārliecināta, ka šajos krīzes apstākļos daudzi homo sapiens ir vēlējušies saņemt veltītu grāmatu. 
Vai tad nav zināms, ka pāridarītājam ir vislielākais gandarījums redzēt sava upura sāpes? Un šī interese medijos sāpina upuru dēlus un meitas, krustbērnus, vecākus - ikvienu cilvēku, kurš saskārās ar Roguļova noziegumiem. Šī propaganda uzjundī atmiņas, kuras šo desmitgadu laikā varbūt bija nosēdušās aiz rētām un sāpēm. 
Vai tiešām vienīgais veids, kā saņemt veltītu grāmatu ir nogalinot nevainīgas sievietes?


Domāju, ka daudzi 12.maijā tekalēs uz Jāni Rozi, lai iegūtu savā īpašumā "Maniaku", bet pirms iznākšanas mani pārsteidz šī reklāma, ažiotāža, sabiedrības interese, propaganda. Pēc teorijām, šīs grāmatas parādīšanās tirgū varētu sekmēt vardarbību un Staņislava atdarināšanu, taču cilvēkiem galu galā piemīt arī saprāts.  

masku ballē klaiņoju zīmogu kleitā

Visam ir savs vārds, savs zīmols. Pie skapīša dzirdēju kā meitene teica savai klases biedrenei:

" [..] Zini, es negaidīju. Es domāju, ka draugi tā nedara. Bet es jau, protams, tev neesmu draugs [..]"

Noklausīties svešas sarunas gan nav labi, bet es aizdomājos, kā mēs vispār iedomājamies, personalizēt kādu neatkarīgu personu, apzīmogojot viņa seju ar vārdu draugs, uzliekot negribētos pienākumus un tad apvainot viņa rīcības.
Drēbēm un kurpēm veikalnieki uzliek uzcenojumu, tā paredz biznesa pamati, bet kāpēc mēs uzcenojam kādu cilvēku? Kāpēc mēs padaram viņu īpašu, ja vēl seši miljardi šīs pasaules iedzīvotāju ir tādas pašas sugas kā Jūsu īpatnis. Mūsu pasaule ir pašu radīta masku balle, mums ir tērpi, kas veidoti no citu cilvēku sārtajiem zīmogiem uz mums. Un šie zīmogi ir zināmi daudz plašākam sabiedrības lokam, nekā dažkārt šķiet. Reputācija nosaka nākotnes iespējas, nudien. Faktiski, galvenā morāle šim tekstam ir - pielieniet citiem, tautieši.

ne jau pasaule ir garlaicīga, bet gan veids, kādā mēs uz to skatāmies.

Aizdomājos par cilvēku nozīmi. Pēdējā laikā tā vien vāros ar teikumiem, 'Latvija sucks', 'gribu braukt prom' etc. Dažas dienas sēdēju mājās, nekādas komunikācijas ar cilvēkiem, baudīju vientulību, filmas, atpūtos un tā tālāk. Kādu laiku nebiju satikusi sev svarīgus cilvēkus, un aizdomājos, cik ļoti pietrūkst viņu. Bet, ja es nespēju izdzīvot nedēļu bez pazīstamo sabiedrības, kā es varētu mainīt visu dzīvi, iekļauties citā apkārtnē, justies pilnīgi vienai svešumā... Ir tāds emocionālais stāvoklis, ko sauc par profesionālo vienaldzību. Ieinteresēja tā, nudien.
Tomēr, viss iepriekš minētais nemazina manu entuziasmu braukt prom. Drīzāk - izbaudīt visu, ko tagad spēju.

Dažās dienās noskatījos daudzas komēdijas, un ziniet, tās tiešām var aizpildīt tukšumu gan laika, gan personiskajā telpā.

jauku atlikušo brīvdienu.
All-American Rejects - The Poison

Bet, kas gan ir dzīve, ja ne bezgalīga aizņemšanās un aizdošana, ņemšana un došana?

Ziniet, viss ir savādi, vārda vistiešākajā nozīmē. Bet šodiena mani patīkami pārsteidza un es aizdomājos par skolotājiem, viņu nozīmi. Parasti jau skaisti, uzvaras konkursā, slava, lauri un balvas, visas gaismas uz uzvarētāju, viņa seja mirdz, lūpas mulsi smaida, rokas knibinās ap piedurknēm, plaukstas svīst, acis šaudās pa kaktiem un skatītāju, konkurentu vai skauģu apbrīnas skatieni nopēta katru apģērba fragmentu. Uzvarētājs iegūst savu balvu un priecājas par visu, bet kur paliek viss, kas stāv aiz viņa, lai to panākt… Kur paliek skolotājs, kur paliek cilvēks, kurš devis daļu sevis, lai kāds cits panāktu savu? Tik nesavtīgs cilvēks ir skolotājs, bezkaislīgs devējs, kā pārdevējs, kurš diezgan lēti dod vienīgo, īsteno, visvajadzīgāko. Cik nenovērtējams spēks, pūles, pašaizliedzība. Eh.

Marts tuvojas beigām, un gaiss arvien vairāk smaržo pēc pavasara. Sniega kalni pazūd, to vietā sāk parādīties priecējoša zālīte un saule silda arvien vairāk. Ghrr, tas ir tik pavisam jauki. Un pavasara brīvlaiks vispār ir mīļākais gada notikums, tāpēc viss ir gluži skaisti. Visādas mazas veiksmītes, patiešām. Šodien palaimējās ar uzvaru Latvijas Gēter biedrības rīkotajā daiļrunas konkursā, un tāpēc kādu laiku lidinājos pa mākoņiem. Prieciņš, viennozīmīgi par kaut kādu nebūt lielu panākumu. ^_^ Es sāku paīstam novērtēt savus draugus un cenšos izmainīt savu attieksmi. Galu galā, ir vērts apzināties, kas Tev pieder.

Esmu nopietni apņēmusies izlasīt J. V. Gētes grāmatu "Fausts". Un to arī izdarīšu. ^_^

Novēlu Jums labu garastāvokli, patiešām. Un:

Flipsyde – Trumpets

Lupe Fiasco – Paris, Tokyo

How much does your life weigh?

Iesaku izlasīt. Garš, bet tā vērts.

How much does your life weigh? Imagine for a second that you're carrying a backpack. I want you to pack it with all the stuff that you have in your life... you start with the little things. The shelves, the drawers, the knickknacks, then you start adding larger stuff. Clothes, tabletop appliances, lamps, your TV... the backpack should be getting pretty heavy now. You go bigger. Your couch, your car, your home... I want you to stuff it all into that backpack. Now I want you to fill it with people. Start with casual acquaintances, friends of friends, folks around the office... and then you move into the people you trust with your most intimate secrets. Your brothers, your sisters, your children, your parents and finally your husband, your wife, your boyfriend, your girlfriend. You get them into that backpack, feel the weight of that bag. Make no mistake your relationships are the heaviest components in your life. All those negotiations and arguments and secrets, the compromises. The slower we move the faster we die. Make no mistake, moving is living. Some animals were meant to carry each other to live symbiotically over a lifetime. Star crossed lovers, monogamous swans. We are not swans. We are sharks.

/Up in the air/
Interesanta filma. Patiešām iesaku.

She doesn't believe in shooting stars, but she believes in shoes and cars

Marts ar visu mūžīgo sasalumu ir iesācis otro dekādi, un šī nedēļa bija šausmīgi nogurdinoša. Dalība vācu valodas daiļrunas konkursā, par nelaimi, nesa panākumus un tagad nāksies piedalīties kaut kādā Gētes biedrības konkursā. Skaisti, turklāt, mana uzstāšanās bija simtprocentīgi nepārliecinoša, jo visu dzejoli nolasīju. Cik nejauki.
Fizikas skolotājs stāstīja par to, ka visi cilvēki staro. Bet es nepiekrītu. Mana vācu valodas skolotāja noteikti staro mazāk, kā, piemēram, ķīmijas skolotāja, kas šodien izturēja divu stundu dirnēšanu konsultācijās manā sabiedrībā, smaidīja. (varbūt par manu stulbumu?) Ar ceturto piegājienu es tomēr nokārtoju to ieskaiti, i gotta power, yeahzz. Turklāt, mani pirmo reizi pieķēra špikojot, lai gan to daru regulāri. Cik šausmīgi.
Un vispār, daudzi cilvēki nemaz, vispār, pilnīgi nestaro. Viņi vienkārši spīd kaut kur, savā nodabā, bet nestraro tā jauki - pret visiem.
Manā mūzikas klausāmo dziesmu sarakstā mēdz parādīties kaut kādi hip-hop skaņdarbi, kas ir pavisam dīvaini. Bet vispār, šonedēļ topā ir Gnarls Barkley, Franz Ferdinand un Interpol.
Tuvojas Lieldienas. Vieni no mīļākajiem svētkiem. Man nepatīk truši, zaķi, olas, bet gaišums un cerības, ko ievieš šie svētki ik gadu ir priecējuši. ^_^


Gnarls Barkley - Smiley Faces
Interpol - A Time To Be Small

STAROJIET

Rammstein @ Riga

Ceturtajā martā Rīgā viesojās rokgrupa Rammstein koncertturnejas"Liebe ist für alle da" ietvaros, kuru apmeklēja 11 000 cilvēku, to skaitā arī es. Lai arī iesildītājus biju nedaudz nokavējusi, dalītas jūtas viņi manī neizraisīja. Koncerts sākās neticami laicīgi, ar 15min nokavēšanos. Grupa satrieca Arēnu ierodoties neparastā veidā - ar ogļraču veseriem salaužot imitētu sienu, kas puišus šķīra no publikas. Pirmie akordi, kas vēstīja par koncerta sākšanos bija dziesmas Rammlied skanējums, ko publika uztvēra ar vētrainiem aplausiem. Katras dziesmas unikalitāti paspilgtināja neiedomājams pirotehnikas daudzums, uguns un dūmu mēles, kā arī gaismu spēles. Skatuve tika atsegta pakāpeniski, koncerta vidū nokrita priekškars, kas atsedza skatu uz trim, debesskrāpjiem līdzīgām, konstrukcijām. Grupas dalībnieka dedzināšana un laišana laivā pa zāli, lika faniem ar vēl lielāku aizrautību vērot šovu. Koncerta noslēgumā, izpildot dziesmu Engel, Tills pacēlās gluži kā eņģelis ar milzīgiem, degošiem spārniem.

Varbūt uzstāšanos varētu nodēvēt vairāk kā šovu, un pietrūka lēno dziesmu, kas parādītu Rammstein dažādību, bet jāteic, ka grupas atdeve bija simtprocentīgi jūtama, tāpēc uzskatu, ka biļetes augstā cena ir adekvāta un attaisnojama. Brīnījos, ka mani aizrāva, lai arī pirmssākumos uz koncertu devos pēc lūguma, nevis pašas vēlmes. Vairāk tādu koncertu, kas aizrauj. ^_^

Rammstein - Rammlied
Rammstein - Ich Tu Dir Weh

people keep moving on, couse no one cares when the show is done

Kam man dzīvot skaistāk, ja man ir labi kā ir?

Kāda skype paziņas statusā tagad ir šis citāts un man tiešām parādījas jautājums, ne atbilde. Mēs paši radām apstākļus, attieksmi, sajūtas, cilvēkus sev apkārt. Mēs varam kontrolēt pilnīgi visu, kas ar mums notiek. Mēs taču varam kontrolēt attieksmi, vai tad tas nav viss? Diezgan smagi, jo dzīvei ir tendence sāpināt. Bet no tā ir tik viegli izvairīties, ja iemācas kā. Viss ir tik vienkārši, un man pat šķiet, ka straujā lejupslīde ikdienā nomaina virzienu. ^_^

Mana interese par ķermeņa valodu ir nesusi sava veida augļus un patiešām esmu ieguvusi lielu saprašanu par cilvēkiem. Bet tas nemaz nav labi, varbūt labāk nemaz nezināt, ko viņi mēdz slēpt. Tam tomēr ir savi motīvi viemēr.

Tikko apollo.lv man pavēstīja, ka briti ir visneglītākie, pēc kaut kāda subjektīva pētījuma. Interesants būtu latviešu statuss tajā, jo latviešus es par neglītiem neuzskatu. Mājas darbu kalniem ir nelāga vēlme augt un man ir jāuzauž kaut kāds mistisks kalns ar diviem aušanas veidiem un tas ir briesmīgi biedējoši, tāpēc es neķeros tam klāt. XD Man pietrūkst visa, kas saistās ar siltumu un pavasari, bet cerība, ka tas tomēr atnāks nemirst.

 

Gorillaz jaunais albums ir lielisks. Paklausieties arī jūs!

Gorillaz - some kind of nature

Uz redzīti.

lies

Ziniet, ko? Pilnai laimei tomēr pietiek ar naudu! Man pietrūkst nieka 4000 latu, lai nākamgad nemācīties šeit. Tik vien. Naudai ir milzīga vara, lai sasniegt savus mērķus.


The Black Keys - Lies
Un vispār šī grupa ir lieliska. Uz redzi.

now nothing ever goes my way

Man šodien ir grūti elpot. Nelielas aizķeršanās ar draugiem un nedraugiem, turklāt plaušās guļ kaut kas līdzīgs smogam, iespējams, no šodienas ūdenspīpes. Aizvadīta vārda diena, dabūju daudz saimniecībā noderīgas mantiņas un par to priecājos. Psiholoģijas grāmatu tagad lasu no pirmās līdz četrsimtai lapas pusei.
Aizdomājos par smēķēšanu. Kāpēc cilvēki atmet un kāpēc sāk? Ar sākšanu viss it kā skaidrs - konkrēti psiholoģiski iemesli, svarīgi un mazāk svarīgi. Nujā, bet atmest? Faktiskie nāves cēloņi pēc smēķēšanas nemaz nav tik bieži, un atmetējiem veselība uzreiz tāpat neuzlabojas. Kāpēc atmest? Es nezinu. It kā izbazūnētais zaļais un veselīgais dzīvesveids, naudas ietaupīšana un tā. Dīvaini ir tas, ka pēc smēķēšanas sākšanas aptuveni 70% to atmet. Tad kāpēc sākt, ja kādreiz beigsi? Ja iet, tad uz visu, ne? Paradoksāli.

 Šodien pokerā uzvarēju visus, kas vien ar mani spēlēja. Tie, kam kārtīs veicas, neveicas mīlestībā? ha, lol, noteikti. Šodien bija jauka diena vispārībā. Pie Ilvijas skatījos Svīniju Todu, dzēru kolu un ēdu siera kūkas saldējumu, spēlējām divatā paslēpes, kas vispār ir epic fail, bet tam jau pēcpusdienas domātas. ^_^
Projned beidzās, tas nav labi. Februāris arī beidzās, trīs mēneši līdz vasarai, tas gan ir labi.


Mājas, miers un Placebo - Teenage Angst

One fluid gesture, like stepping back in time.
Trapped in amber, petrified.
And still not satisfied
Airs and social graces, elocution so divine.
I'll stick to my needle, and my favourite waste of time,
both spineless and sublime.
Since I was born I started to decay.
Now nothing ever - ever goes my way. 

Uz salasīšanos.

Heaven forbid

es sāku brīnīties. pavisam nopietni! es brīnos par to, cik daudz ir apstājies uz vietas. visas vēlēšānās, sapņi, mērķi un vēl citi 'stipra cilvēka' raksturīgākie pilnvērtīgas dzīves nodrošinātāji. Es tomēr gaidu trešdienu, viena konkrēta iemesla dēļ - es gribu savu grāmatu. Nujā, visādi citādi, man ir pilnīgi vienalga mana vārda diena. Ak, jā. Esmu sākusi pierast pie sniega un briesmīgajiem laikapstākļiem, ejot putenī man galvā turpina skanēt fragments no Dzelzs Vilka "šodien Dievs ir sajucis prātā..." un patiešām, man tas sniegs riebjas.  Arī laika ziņas nemierina, bet gan jau es savā dzīvē vēl piedzīvošu pavasari.

Nākamā nedēļa ir projektu nedēļā, kas ir šausmīgi labi, so, daudz miega un nevisai daudz darba, vismaz es tā ceru. Pēdējā laikā par rituālu ir kļuvusi Hausa sēriju skatīšanās. Tas ir interesanti. Es vispār pēdējā laikā daru tikai to, kas man ir interesanti, tālab gribasspēks zūd.
Melanholija un labais garastāvoklis šodien uznākuši. 

Šī dziesma ir galīgi forša. Lai daudz mazu veiksmīšu jums! ^^Hospitāļu iela - visādas mazas veiksmītes

The night vision shows she was only duckin the truth.

Hahā. Te es esmu. Aiz muguras valentīndiena, Ķīniešu jaunais gads, visi iespējamie Ziemassvētki, pareizticīgo, tai skaitā, un tagad varam atvilkt elpu līdz Lieldienām. Pavidam iejauksies, protams, dažādas dzimumdienas un vārdumdienas, bet tas tā. Vēl esmu dzīva, manai pazušanai nav iemeslu, visticamāk, arī neradīsies. Tā nu lūk. Es sāku skaitīt dienas līdz vasarai, bet pa šīm, sešdesmit, laikam, man vēl šis tas ir jāpagūst izdarīt, kā piemēram, uzlabot atzīmes, lai pašai neliels prieks. hahā.
 
Laika gaitā es pārstāju ienīst twiteru, un daudzmaz regulāri cenšos iemest kādu savu ziņojumu tejienē. Man šodien bija jāaiziet uz bibliotēku, lai nodot savu nostāvējušos lasāmvielu, bet es noslinkoju. Es vispār daudz noslinkoju, bet mana pašsajūta nav visai laba. Vecums, laika prognoze, mēness fāze, gultas novietojums pēc fen šui - es nezinu, bet galva sāp.

Laika ziņas mani iepriecina ar kārējo paziņojumu, ka pavasaris netuvosies, un laikam valsts ir aizmirsusi samaksāt par saules siltumu, bet nekas labs nespīd. Nice. Arvien biežāk pamanu, ka manas darbības, mācīšanos, piemēram, papildina kādu pastulbu šovu klātbūtne, piemēram, ANTM. Un man pret to nav iebildumu, pat dažkārt ieinteresējos. Hahah.


Aqualung - Easier To Lie
Kings of Leon - I Want You

Tikai nostādot reālu mērķi, var sasniegt reālu rezultātu.

Principā, nonācu pie secinājuma, ka lielu daļu no notiekošā ietekmējam mēs paši. Pašhipnoze, pašapziņa - es nezinu, taču mēs paši nosakām, kas mums pieder. Neskaitāmas reizes dzirdu cilvēkus sakām: "cik esmu resna" ēdot čipsus. "Cik es slikti mācos..." no rīta saka cilvēks, kas visu nakti sēdējis pie datora. Ik uz soļa saskaros ar sūdzībām, saskaros ar gaušanos, ar muļķīgām atrunām. Bet ko gan maina žēlabainie saucieni nekurienē? Tikai nostādot reālu mērķi, var sasniegt reālu rezultātu. Īstais laiks ir šeit un tagad, nevis pirmdien vai pirmajā janvārī. 

Var teikt, ka esmu izkļuvusi no lielā pagrimuma, kas bija ievilcies. To varētu dēvēt par ziemas depresiju, varbūt. Prāts tā vien nesās uz pavasari un neko citu kā +10 grādus tagad nevēlos. Nu, labi. Tomēr vēlos. 
Kaimiņš visu dienu klausās Keri Hilson - I Like, tik skaļi, ka man ir pielipusi rindiņa "I like, I can't refuse it."
Bet vispār, dažu dienu jaunākais un vērtīgākais atklājums mūzikā ir:
Snow Patrol - Set The Fire To The Third Bar

I'm miles from where you are,
I lay down on the cold ground
I, I pray that something picks me up
And sets me down in your warm arms
 
 Lieliskas balsis duetā ar lieliskām līrikām. I like, i can't refuse it!

pieces don't fit anymore

noteikts dienu skaits ir aizslīdējis, pavisam nemanāmi ievelkot savā virpulī arī mani. Esmu kļuvusi par laika trūkuma cietēju, un tā vien šķiet, ka dienā pastāv tikai "ēst - gulēt - iet - sēdēt" un nav atlikusi vieta emocijām un sapņiem. Savā ziņā jāpiekrīt, ka dzīve iedalās "skola - brīvlaiks" periodos un tas nav nekas iepriecinošs. Arī garlaicīgajās dienās ir jābūt vietai kaut kam vairāk par mehānisku atbildēšanu uz bezjēdzīgiem jautājumiem. Nē, ir labi, skola iemāca darīt to, kas cilvekam riebjas. Un to viņš dara gandrīz visu atlikušo dzīvi, ja neizdara pareizo izvēli.

Ir iestājies mūžīgais sasalums un man atkal nav iebildumu pret globālo sasilšanu. Un pat filma 2012 mani neietekmēja. Un arī ne informatīvie raksti, ka mēs iesim bojā no plūdiem. Globālās sasilšanas nav. Vai varbūt Latvijā ir arī siltuma krīze?
Man ir auksti. Bet priecē un silda Editors un Interpol, un La Roux albumi, kā arī "Lie to me" otrā sezona. Tā gan nav tik izdevusies kā pirmā sezona, bet mani saista tik un tā. Starp citu, ieejot urlī, kuru esmu norādījusi augstāk, es atkal jutos diskriminēta kā Latvijas pilsone, jo šis seriāls ir rādīts gan Igaunijā, gan Lietuvā, gan Urugvajā, gan Hondurasā, bet mūsu platuma grādos nav skatāms. It kā nekas īpašs, bet tas nav forši.

Interpol - Evil
The Strokes - Hard to Explain
Editors - Bullets

All or nothing

Es esmu atgriezusies pēc neilga pārtraukuma. Manuprāt, šinī laikā nekas nav mainījies. Tikai kopš sestdienas es vairāk klausos Coldplay, kas ir dīvaini, un vairāk klausos Three Days Grace jauno albumu. Viss atgriežas vecajās vietās.

Šogad esmu izlasījusi jau gandrīz divas grāmatas par narkomānu dzīvi. Diezgan interesanta literatūra. Esmu pusceļā pie "Mēs - Zoo stacijas bērniem", bet izlasīto grāmatu kontā ir M. Bērdžess "Kaifs". Diezgan interesanta literatūra, jo iepriekš neko tādu nebiju lasījusi. Lielos vilcienos, sižeta līnija abās grāmatās bieži krustojas, kas gan nav īsti aizraujoši, jo notikumi ir viegli paredzami, bet kā gan citādi. Runājot par aprakstu pilnību un tā saucamo literāro baudījumu "Zoo stacijas bērni" manās acīs ir pārāki, taču es vēl neesmu tikusi līdz beigām. Interesanti lasīt vispārpieņemtā viedokļa pretrunu,  ka narkotikas nav tikai sliktas un aizliegtas, bet arī to, kādu kaifu tās dod. Protams, ar visām no tā izrietošajām sekām - lauzēju, naudas iegūšanu godīgos un vairāk jau negodīgos ceļos u.c. Pēc izlasītā rodas viela pārdomām.

Coldplay - Yellow (acoustic)
Three Days Grace - World So Cold
Nirvana - Heart-Shaped Box

P.S. Man kaut kas ir nočakarējies ar blogspotu. Pavisam nejauki. Kāds var palīdzēt?

kāpēc dzīve kas ir tik skaista, reizēm ir tāda maita (K. Elsbergs)

Man nav ne mazākās nojausmas, ko es pati no sevis gribu sagaidīt, jo to īsti nevar definēt un ielikt kaut kādos rāmjos. Dzīvē viss ir tik savādi. Jā, tieši savādi, nevis citādi. Laimītē nesen atradu teikumu "Tev skaidri jāzin, ko tu vēlies." Un tiešām. Ko tad Tu vēlies?
Ak, tie cilvēki, tie dīvainie cilvēki, piesātina visu ar tumšām un gaišam krāsām, tieši tā kā dažkārt negribētos. Ko nu tur. Atsākam savas ikdienišķās skolas gaitas, slīgstam ierastajā, kā jau allaž. Mēs to vien daram, mēs cilvēki. Zaudējam draugus, iegūstam paziņas. Svinam nevienam nezināmus svētkus, kā Helovīnus, bet katru savas dzīves dienu nebaudām, kas vien ir svētki. Klausamies mūziku, bet pie izdevības neieklausāmies klusumā. Noveļam vainu, dusmojamies uz kādu citu. Bet vairāk jau uz sevi. Cik muļķīgi mēs dažkārt esam, ne?

Pēdejā laikā daudz lasu Elsberga dzejoļus un Keolju stāstu krājumu. Paulu darbs neatšķiras no sava stila "raksti par to, ka dzīve ir vērtība un filosofiski domu graudu vācele" priekštečiem, bet šis uzlādē. Uzlādē ar optimismu un iedveš ātri zūdošu cerības staru. Lai jau, dažkārt vajag.
Elsbergs nepieviļ ar saviem teicieniem, un tie visi ir sasodīti patīkami.


"Akadēmiskais meistar,
jūsu māksla ir kuce." 
(K. Elsbergs)

paspriedelēsim par horoskopiem

Ir svētdienas rīts, varbūt kad jūs lasāt ir jau vakars vai pirmdiena, bet anyways. Ir svētdienas rīts. Es, kā māņticīga būtne, iesākoties tīģera gadam esmu izzīlējusi savu nākotni pēc kafijas biezumiem, mākoņiem, kristāla bumbām, rokas līnijām un grumbām, un, protams, izlasījusi visus horoskopus.
Rakstīšu par sevi, esmu dvīnis, bet norādīšu adreses, lai arī jūs varat sagatavoties savai traģiskajai nākotnei.

Avots nr.1 - http://www.horoscopes-love.eu
(konspektēšu īsumā)
Šis horoskops paredz man grūtības mīlestībā, neveiksmīgu laulību, problēmas karjerā, visticamāk mērķa nesasniegšanu, bet toties, lai man nenāktos mirt mokošā pašnāvībā, veselība šogad turēsies godam, vēsta horoscopes-love.

Avots nr.2 - http://www.horoskopi2010.lv/
Gads man dāvās apkārtējo mīlestību, uzmanību. Būšu uzmanības centrā kā īsta, spoža zvaigzne, šis visās jomās būs mans gads. (savādi avots, nr.1 paredz man lielas grūtības)

Avots nr.3 - http://ehoroskopi.lv
Šogad būs augšupeja veiksmes līmenī. Būs laime karjerā un laulības dzīvē (precētajiem Dvīņiem). Ja neesat precējies, šogad var būt iespēja pēkšņai laulībai.
Karjera var strauji paplašināties pateicoties ieliktajam darbam.

Avots nr.4 - http://www.astromeridian.ru/goroskop/
Krievijas horoskops man paredz lielus zaudējumus mīlestības jomā, šķiršanās sāpes, laulības dzīvē gaidāmas problēmas. Visu gadu ir smagi jāstrādā, un tas vainagosies ar panākumiem, tā astromeridian. Veselības problēmas nesagaida.

Zvaigznes ir ļoti mānīgas šogad un mani gaida ļoti dažāda nākotne. Ko nu tur. Ziniet, jālasa ir pozitīvi horoskopi, jo tas iedvesīs drosmi kaut ko darīt. Viss sākas ar attieksmi.
 Uz salasīšanos.

every little thing's gotta be just right

Paldies Dievam, visi svētki ir garām un tagad var iet gulēt bez divdesmit neizlasītām vēstulēm "laimīgu tiģergadiņu". Nu ir miers mājās. Mūsu sociālsvarīgajā portālā dr.lv esmu izlasījusi jau neskaitāmi daudz blogus par to, kam cilvēki šogad pateicas, ko novēl nākošgadam [šim] un ko viņi savās dzīvītēs šogad ir piedzīvojuši. Fantastiski, vienkārši.

Mana dzīve šajās četrpadsmit stundās nav mainījusies, un es nejūtos daudz pacilātāka, lai arī vajadzētu, jo tādu novēlējumu skaits ir mērāms ar trīs cipariem, un arī nav nekādas lielās tīģera jaudas, drīzāk jaudīgas paģiras.

Maza jaungada dāvana no valstsvīriem - brauciens st [sabiedriskajā transportā] tagad maksās 50 santīmus un 70 santīmus pie vadītāja. Fantastiski. Es vēl šodien mēģināju noskatīties Zalda Vatlera uzrunu "stiprajai un sīkstajai tautai" kura nākošgad iznīks kā tarakāni pēc tīrīšanas. Ziniet, Nila Urlakova kunga uzruna bija pārdomātāka. Kāpēc? Jo tā ilga divas minūtes, viņš pateica visu, kas cilvēkiem ir svarīgs jaunajā gadā, nevis lēsa desmit minūtes "mēs esam stipri un izdzīvosim, varbūt". Eh.

Maza jaungada dāvana no manis: (;D)
Kings of Leon - California Waiting
(Hey
California waiting
Every little thing's gotta be just right
Say
While you're tryin' to save me
Can't I get back my lonely life) 
Nickelback - Far Away
(Last chance for one last dance
'Cause with you, I'd withstand
All of hell to hold your hand
I'd give it all
I'd give for us
Give anything but I won't give up)

P.S. Rakstu arhīva sadaļa ir manāmi sašaurinājusies. patīkami.