piektdiena, 2010. gada 11. jūnijs

Par seksu un lielām pilsētām.

Par cik iepriekšējais ieraksts vēstīja par pēcgaršu, kas rodas sakarā ar filmu, tad tagad laiks rakstam, kas ir tikai par un ap filmu. Un tātad, šodien mūsu zeme piedzīvoja oficiālo "Sex And The Cty 2" pirmizrādi, uz kuru aiztekalēju arī es. Hmm, ko lai saka. SATC vienmēr ir bijis par vīriešiem, seksu un Ņujorku, turklāt tas viennozīmīgi ir viens no maniem visskatītākajiem seriāliem humora dēļ; izcili piemērots mirkļiem, kad nekā nedarīšana un atslēgšanās no realitātes šķiet visvajadzīgākais. Par filmu varu teikt to pašu, bet tomēr, kaut kas mani attur no sajūsmas spiedzieniem un dzelteniem traipiem biksēs. Varbūt, tas, ka aktrisēm vairs nepiestāv tas 'i am thirty, single and curious about world' imidžs, tagad viņas ir pārtapušas kundzēs, kuru kaislīgās seksa ainas šķiet neveiklas. Galu galā, ir nepatīkami atzīt, ka Samanta un Kerija, un galu galā arī Mr. Big!, ir novecojuši, tāpat kā pašas skatītājas, kopš pirmās epizodes parādīšanās uz ekrāniem. Un kurš tad vēlas to?
Runājot par saturu un vēstījumu - es nesaskatīju neko ģeniālu: četras amerikānietes dodas izklaidēties uz Abu Dabi, skaisti, koši un ar šiku. Jāpiekrīt tam, ka dažas epizodes bija pārsteidzoši necenzētas priekš austrumu kultūras, bet tad es atcerējos, pie velna, tas ir sekss un lielpilsēta! (Tie tērpi!, splendid vienkārši!) Es neesmu pārsteigta par imdb.com zemo vērtējumu [3.7/10], bet tomēr es liktu augstāk 7/10.

Jauka pasaka mūsu pelēkajā vasarā. Iesaku noskatīties meitenēm un pasapņot. Kāpēc ne, dažkārt jau var?

P.S. rūdītiem satc epizožu skatītājiem (kā man) būs neliela vilšanās, jo būsim atklāti - seriāls patiešām bija aizraujošāks un smieklīgāks. Bet to taču varēja paredzēt. (:

otrdiena, 2010. gada 8. jūnijs

kāpēc nē, ja var jā?

Stāsts par šo aizsākās jau sen, kad noskatījos filmu "Yes Man", kurā stāro Dž. Kerijs. Jāteic godīgi, filma tiešām lika padomāt. Un nē, nejau aktierspēle vai režija man to lika (kas ir diezgan normāla, bet uz labu manās acīs nevelk), bet saturs. Arvien biežāk sāku piedomāt pie izvēles, kas man tika dota. "Ejam uz veikalu?" "Atnāksi man palīdzēt?" bieži vien (labi, vairākumā gadījumu) es atbildēju nē. Bet tad es aizdomājos, ko es zaudēju sakot jā, un, ko iegūstu sakot nē. Mana ieguvumu un zaudējumu diagramma bija proporcionāli vienāda, un es sapratu, patiešām, kāpēc nē, ja var jā? Un tagad arvien biežāk pieķeru sevi atbildot ar jā, kaut vai piekrītot palīdzēt skolotājam pusdeviņos vakarā kārtot klasi, kaut vai piedaloties SMS čempionātā, kaut vai ejot sešus kilometrus, tāpat vien. Es vairs nenoraidu iespējas, jo ikkatrs jā tiešām ir pārvērties jaunā pieredzē.

Šodienā tas arī viss, ļoti nedaudz. Noskatieties Yes man, tīri laba komēdija. Ja esat jau redzējuši, iesaku "An Englishman In New York"
P.S. Komentējiet un izsakiet viedokli, es labprāt raisu diskusijas ar lasītājiem. :)