Ko Ansītis teica Grietai?

Tikko atnācu mājās, un tagad atkal skrienu prom. Steidzos, tumsā vien atrodos, nepamanot un neieraugot. Pietrūkst gaismas.

Pēc horoskopiem, tagad man jāatrod tas, ko meklēju jau sen. Un es ticu horoskopiem. Kāpēc? Jo, psohiloģiski iespaidojoties, zemapziņa kontrolē situācijas un "nevainīgās sakritības" ir mūsu vareno smadzeņu darbības rezultāts.

Un nosaukumam nav nekāda sakara ar tagadni, ierakstu vai pagātni. Man tik vien kā iešāvās prātā.

Another year has gone and what have you done?

Kārtējais svētdienas rīts un laiks, kad gribas uzrakstīt blogu. Pēc ilga pārtraukuma. Vairs jau nudien nav rīts, bet lai iet. 

Tuvojas burvīgākais gada laiks. Ziemassvētki. Kārtējā iespēja labot lietas, vērst tās par labu, sākt jaunu dzīvi, apņemties. Jā, lai arī vēl priekšā vesels mēnesis, daudz kas nav piepildījies no manām vēlmēm un cerībām. Un kā ar Tevi? 

Ir arī piedošanas laiks. Esmu pateicīga par to, ka man nav ko un kam piedot, jo šis gads ir bijis savā ziņā lielisks.

Ir arī brīnumu laiks. Ak, jā, laiks, kad mana ciniskā un sarkastiskā acs pārvēršas naivuma iemiesojumā un cerību pārņemta lūkojas uz pasauli, ticot, ka viss, kas notiek, notiek uz labu! 

Ir arī dāvanu laiks. Un man patīk dāvanas. Visā to merkantiliskajā būtībā un mantkārīgajā sūtībā, tas tomēr ir tikai vēl viens veids, kā parādīt, ka mēs rūpam viens otram. Un mēs rūpam, vai ne? 

Esiet gaiši un starojiet! 

Šodienai:

John Lennon: Stand By Me un Imagine

sirds multi-tasking

Ak, cik ļoti telefons ir izmainījies kopš saviem pirmsākumiem.
Aplūko savējo, tas visticamāk ne tikai zvana, bet arī spēlē mūziku, demonstrē failus, fotogrāfē. Cik ļoti esam pieraduši apvienot visu! padarīt ērtu un parocīgu. mūzikas atskaņotājs bez radio spēlmaņa, šķiet nepilnīgs, dators bez interneta - neiespējams!
Bet kā ir ar cilvēkiem? Vai līdz ar tehnoloģiju attīstību mēs neprasam par daudz no nieka zīdītāja? Vienu cilvēku pārvēršam par multi-tasking upuri. Kā? Pavisam vienkārši. Pieprasam būt gan draugam, gan apbrīnotājam, gan palīdzīgai rokai, atbalsta plecam, varbūt pat naidniekam pret kādu, kūdītājam, ietekmes avotam. Bet cilvēks nav ceturtās paaudzes iPhone, kurš spēj pildīt dažādas darbības vienlaikus! Dažkārt ar savu dzīvi ir grūti tikt galā, kur nu vēl citai dzīvei palīdzēt.
Nolaižot nepieciešamību latiņu mainās attieksme. Ka' es Tev saku!
______________________________
Atkal piektdienas vakars. Auksts, rudenīgs, miegains. Bet ar labām filmām. Tagad noskatīšos Get Him To The Greek. Visticamāk.

Lai labas brīvdienas. Uz salasīšanos.
Dziesma noskaņai.
The Kills - What New York Used To Be

Par seksu un lielām pilsētām.

Par cik iepriekšējais ieraksts vēstīja par pēcgaršu, kas rodas sakarā ar filmu, tad tagad laiks rakstam, kas ir tikai par un ap filmu. Un tātad, šodien mūsu zeme piedzīvoja oficiālo "Sex And The Cty 2" pirmizrādi, uz kuru aiztekalēju arī es. Hmm, ko lai saka. SATC vienmēr ir bijis par vīriešiem, seksu un Ņujorku, turklāt tas viennozīmīgi ir viens no maniem visskatītākajiem seriāliem humora dēļ; izcili piemērots mirkļiem, kad nekā nedarīšana un atslēgšanās no realitātes šķiet visvajadzīgākais. Par filmu varu teikt to pašu, bet tomēr, kaut kas mani attur no sajūsmas spiedzieniem un dzelteniem traipiem biksēs. Varbūt, tas, ka aktrisēm vairs nepiestāv tas 'i am thirty, single and curious about world' imidžs, tagad viņas ir pārtapušas kundzēs, kuru kaislīgās seksa ainas šķiet neveiklas. Galu galā, ir nepatīkami atzīt, ka Samanta un Kerija, un galu galā arī Mr. Big!, ir novecojuši, tāpat kā pašas skatītājas, kopš pirmās epizodes parādīšanās uz ekrāniem. Un kurš tad vēlas to?
Runājot par saturu un vēstījumu - es nesaskatīju neko ģeniālu: četras amerikānietes dodas izklaidēties uz Abu Dabi, skaisti, koši un ar šiku. Jāpiekrīt tam, ka dažas epizodes bija pārsteidzoši necenzētas priekš austrumu kultūras, bet tad es atcerējos, pie velna, tas ir sekss un lielpilsēta! (Tie tērpi!, splendid vienkārši!) Es neesmu pārsteigta par imdb.com zemo vērtējumu [3.7/10], bet tomēr es liktu augstāk 7/10.

Jauka pasaka mūsu pelēkajā vasarā. Iesaku noskatīties meitenēm un pasapņot. Kāpēc ne, dažkārt jau var?

P.S. rūdītiem satc epizožu skatītājiem (kā man) būs neliela vilšanās, jo būsim atklāti - seriāls patiešām bija aizraujošāks un smieklīgāks. Bet to taču varēja paredzēt. (:

kāpēc nē, ja var jā?

Stāsts par šo aizsākās jau sen, kad noskatījos filmu "Yes Man", kurā stāro Dž. Kerijs. Jāteic godīgi, filma tiešām lika padomāt. Un nē, nejau aktierspēle vai režija man to lika (kas ir diezgan normāla, bet uz labu manās acīs nevelk), bet saturs. Arvien biežāk sāku piedomāt pie izvēles, kas man tika dota. "Ejam uz veikalu?" "Atnāksi man palīdzēt?" bieži vien (labi, vairākumā gadījumu) es atbildēju nē. Bet tad es aizdomājos, ko es zaudēju sakot jā, un, ko iegūstu sakot nē. Mana ieguvumu un zaudējumu diagramma bija proporcionāli vienāda, un es sapratu, patiešām, kāpēc nē, ja var jā? Un tagad arvien biežāk pieķeru sevi atbildot ar jā, kaut vai piekrītot palīdzēt skolotājam pusdeviņos vakarā kārtot klasi, kaut vai piedaloties SMS čempionātā, kaut vai ejot sešus kilometrus, tāpat vien. Es vairs nenoraidu iespējas, jo ikkatrs jā tiešām ir pārvērties jaunā pieredzē.

Šodienā tas arī viss, ļoti nedaudz. Noskatieties Yes man, tīri laba komēdija. Ja esat jau redzējuši, iesaku "An Englishman In New York"
P.S. Komentējiet un izsakiet viedokli, es labprāt raisu diskusijas ar lasītājiem. :)

Tramvaji, muzeji un kino. Ko nu tur liegties - aktualitātes sit augstu vilni.

Pirms dažām dienām man majestātiski paslīdēja garām jaunais zemās grīdas tramvajs, kurš līdz 2030. gadam mūsu valstij izmaksās vairāk par piecsimt miljoniem latu. Garām „Bērnu Pasaulei” burtiski aizlidoja jaunais transporta līdzeklis, liekot apstāties latviešiem un ar atplēstu muti pavadīt aizbraucošo astoto pasaules brīnumu. Tā vien šķiet, ka jaunais braucamrīks drīz tiks fotogrāfēts un pierāmēts pie kādas sienas, jo apstulbumu, ko radīja vien tramvaja pabraukšana garām bija neizmērojama. Bet, kas tad lācītim vēderā? Nu, „vēderā” braucamais varēs pārvadīt 300 cilvēku (sastrēgumstundā pareizinam šo skaitli ar divi), garumā viņš stiepjas vairāk par trīsdesmit metriem un gluži kā majestātiska slieka izrāpo caur bruģainajām ielām. Nē, man prieks. Gaidu iespēju iekāpt iekšā un iesēdināt savu smaguma centru zilajā krēslā, kas visticamāk nebūs nemaz tik drīz, jo 75 gadus sasniegušie varēs braukāties uz nebēdu jaunajā virszemes metro.

Vakardienas „Muzeju Naktis” pierādīja man, ka Rīga ir pietiekoši liela pilsēta, lai man tā apniktu, un lai vidēji katrs trešais pilsētas iedzīvotājs būtu uzkapis man uz kājas. Bet ko tur liegties – man patika. Protams, muzeji, uz kuriem gribēju tikt, prasīja ilgāku laiku, nekā gribētos, lai iekļūt tajos, (es neesmu visai pacietīga J ) bet tad jau arī sadalījās prioritātes, kas svarīgāks un ko vairāk gribas gaidīt. Bet tusiņš ne pa jokam – var satikt katru otro pazi visneiedomājamākajās vietās un darot visneidomājamākās lietas. Šajā vietā parasti iesākas baumas. Bet vērtīgi bija stāvēt „Zvaigznes” rindā, vērtīgi bija nogriezt Mākslas un Rakstniecības muzejā daļu no manekena kleitas, kā tas bija teikts uz blakusesošās lapiņas, vērtīgi bija šausmīgi salīt, vērtīgi bija apmeklēt „Muzeju Naktis”.

Dažas lietas, kas jāizdara:

Jānoklausās Julian Plenti albums „Is... Skyscraper”

Jānoskatās „Coco before Chanel” ar Odriju Tatu. [torentos jau labu laiku parādījies DVDrip, bet piektdien tikai esot izgājis uz ekrāniem mūsmājās, pa skaisto.]

Nosvinēt kārtīgi manu dzimšanas dienu, kas iekrīt jaukajā dienā piektdienā.

Sekot līdzi Kannu festivālā notiekošajam.

Uz salasīšanos.

Antireklāmas nav. Ir tikai reklāma vai arī tās nav vispār.

Antireklāmas nav, patiešām. Par to var pārliecināties aplūkojot dažus piemērus. Paradoksāli, bet manās acīs ir uzausis jauns Maikls Džeksons sieviešu dzimtē jeb lēdija Gāga. Es domāju, ka gadu laikā (ja vien šis sievišķis nenomainīs PR kompāniju) Stefānija netiks aizmirsta, atšķirībā no pārejiem dučiem nemuzikālo tīņu zvaigznēm. Šīs sievietes reklāmas kompānija strādā lieliski, jo ažiotāža, kas tiek radīta ap katru viņas darbību, ir nepārspējama. Un tieši šeit popmūzikas karaļa biogrāfija krustojas ar mūsdienu popmūzikas skandalozāko zvaigzni jeb vēl nekronēto karalieni. Palūkojoties uz Džeksona skaļākajiem dzīves faktiem nevar nepieminēt pedofīlijas skandālu, bērna izkāršanu pa logu, sejas operācijas. Pat pēc nāves Džeksonu nespēj pieņemt kā mirušu, žurnālisti nesamierinās ar faktu un savās slejās cenšās atdzīvināt karali ar bezatbildību un bēgšanu no parādiem. Visa Džeksona dzīve bija reklāma, baumas, mistika, cilvēku intereses objekts. 

Bet ar ko atspēko Lady Gaga? 

Šī sieviete pasaulei pazīstama tikai divus gadus, atšķirībā no Džeksona 30-ciktur gadu darbu uz skatuves. Bet viņa tur baumu līmeni un latiņu diezgan augstu. Dzeltenās prese un interneta portāli burtiski bļauj par viņas iespējamo hermafrodītismu un lieko locekli, youtube ir aizliegusi video dziesmai 'telephone' [jā, PR kompānija piemeta papīra laimi youtubes vadošajam galam, bet tā viennozīmīgi atmaksājās] katra parādīšanās uz skatuves ir skandāls, kurā iesaistīts viss aci piesaistošais - asinis un sekss. 

Es pieturos pie viedokļa, ka Gaga turpinās savu ceļu uz zvaigznēm un pārsteigs pasauli ar nepierastiem gājieniem - jo tas taču ir tas, ko pasaule gaida un grib. :)

Trīs lietas, kas jāizdara:

12. maijā JR tiek uzsākta Andra Grūtupa grāmatas "Maniaks" pārdošana.

Jānoklausās grupas Keane jaunākais albums "Night Train".

15. maijā jāiet uz "Muzeju naktīm" no 19:00 līdz 01:00, jo visi muzeji mūs bezmaksas izglītos.  

Uz salasīšanos.