maniaku vieta mums apkārt - trolejbusos, stacijās un kaimiņos.

Studējot psiholoģiju, ne vien viens students ir saskāries ar atdarināšanas faktoru un cilvēku iespaidošanos vienam no otra. Zinu, ka visvarenajā ASV ir aizliegts pārraidīt mediju telpā jebkādas ziņas par pašnāvniekiem, balstoties uz iepriekšminēto psiholoģisko faktoru - atdarināšanu. Piemēram, pēc Kurta Kobeina nāves pieckāršojās pašnāvību skaits, tāpēc ikdienā tiek noklusēti pašiznīcināšanās fakti, piemēram, tūkstoš nolekušie no bēdīgi slavenā "Zelta vārtu" tilta (Sanfrancisko) u.c.


Balstoties uz šo faktu, es biju nesaprašanā par sacelto ažiotāžu publiskajā telpā sakarā ar Andra Grūtupa grāmatu "Maniaks". Vai nešķiet absurdi, ka ziņās tiek stāstīts par grāmatu, kura veltīta visšausminošākajai krimināllietai Latvijas vēsturē - maniakālā slepkavas un izvarotāja Staņislava Roguļova lietu. Faktiski, grāmata ir veltīta maniakam, kurš izvarojis mirušas sievietes. Bet atmetam lieko palīgteikumu. Grāmata tiek veltīta. Vai tas vien nešķiet absurdi? Kur palika atdarināšanas faktors? Esmu pārliecināta, ka šajos krīzes apstākļos daudzi homo sapiens ir vēlējušies saņemt veltītu grāmatu. 
Vai tad nav zināms, ka pāridarītājam ir vislielākais gandarījums redzēt sava upura sāpes? Un šī interese medijos sāpina upuru dēlus un meitas, krustbērnus, vecākus - ikvienu cilvēku, kurš saskārās ar Roguļova noziegumiem. Šī propaganda uzjundī atmiņas, kuras šo desmitgadu laikā varbūt bija nosēdušās aiz rētām un sāpēm. 
Vai tiešām vienīgais veids, kā saņemt veltītu grāmatu ir nogalinot nevainīgas sievietes?


Domāju, ka daudzi 12.maijā tekalēs uz Jāni Rozi, lai iegūtu savā īpašumā "Maniaku", bet pirms iznākšanas mani pārsteidz šī reklāma, ažiotāža, sabiedrības interese, propaganda. Pēc teorijām, šīs grāmatas parādīšanās tirgū varētu sekmēt vardarbību un Staņislava atdarināšanu, taču cilvēkiem galu galā piemīt arī saprāts.  

masku ballē klaiņoju zīmogu kleitā

Visam ir savs vārds, savs zīmols. Pie skapīša dzirdēju kā meitene teica savai klases biedrenei:

" [..] Zini, es negaidīju. Es domāju, ka draugi tā nedara. Bet es jau, protams, tev neesmu draugs [..]"

Noklausīties svešas sarunas gan nav labi, bet es aizdomājos, kā mēs vispār iedomājamies, personalizēt kādu neatkarīgu personu, apzīmogojot viņa seju ar vārdu draugs, uzliekot negribētos pienākumus un tad apvainot viņa rīcības.
Drēbēm un kurpēm veikalnieki uzliek uzcenojumu, tā paredz biznesa pamati, bet kāpēc mēs uzcenojam kādu cilvēku? Kāpēc mēs padaram viņu īpašu, ja vēl seši miljardi šīs pasaules iedzīvotāju ir tādas pašas sugas kā Jūsu īpatnis. Mūsu pasaule ir pašu radīta masku balle, mums ir tērpi, kas veidoti no citu cilvēku sārtajiem zīmogiem uz mums. Un šie zīmogi ir zināmi daudz plašākam sabiedrības lokam, nekā dažkārt šķiet. Reputācija nosaka nākotnes iespējas, nudien. Faktiski, galvenā morāle šim tekstam ir - pielieniet citiem, tautieši.

ne jau pasaule ir garlaicīga, bet gan veids, kādā mēs uz to skatāmies.

Aizdomājos par cilvēku nozīmi. Pēdējā laikā tā vien vāros ar teikumiem, 'Latvija sucks', 'gribu braukt prom' etc. Dažas dienas sēdēju mājās, nekādas komunikācijas ar cilvēkiem, baudīju vientulību, filmas, atpūtos un tā tālāk. Kādu laiku nebiju satikusi sev svarīgus cilvēkus, un aizdomājos, cik ļoti pietrūkst viņu. Bet, ja es nespēju izdzīvot nedēļu bez pazīstamo sabiedrības, kā es varētu mainīt visu dzīvi, iekļauties citā apkārtnē, justies pilnīgi vienai svešumā... Ir tāds emocionālais stāvoklis, ko sauc par profesionālo vienaldzību. Ieinteresēja tā, nudien.
Tomēr, viss iepriekš minētais nemazina manu entuziasmu braukt prom. Drīzāk - izbaudīt visu, ko tagad spēju.

Dažās dienās noskatījos daudzas komēdijas, un ziniet, tās tiešām var aizpildīt tukšumu gan laika, gan personiskajā telpā.

jauku atlikušo brīvdienu.
All-American Rejects - The Poison