maniaku vieta mums apkārt - trolejbusos, stacijās un kaimiņos.

Studējot psiholoģiju, ne vien viens students ir saskāries ar atdarināšanas faktoru un cilvēku iespaidošanos vienam no otra. Zinu, ka visvarenajā ASV ir aizliegts pārraidīt mediju telpā jebkādas ziņas par pašnāvniekiem, balstoties uz iepriekšminēto psiholoģisko faktoru - atdarināšanu. Piemēram, pēc Kurta Kobeina nāves pieckāršojās pašnāvību skaits, tāpēc ikdienā tiek noklusēti pašiznīcināšanās fakti, piemēram, tūkstoš nolekušie no bēdīgi slavenā "Zelta vārtu" tilta (Sanfrancisko) u.c.


Balstoties uz šo faktu, es biju nesaprašanā par sacelto ažiotāžu publiskajā telpā sakarā ar Andra Grūtupa grāmatu "Maniaks". Vai nešķiet absurdi, ka ziņās tiek stāstīts par grāmatu, kura veltīta visšausminošākajai krimināllietai Latvijas vēsturē - maniakālā slepkavas un izvarotāja Staņislava Roguļova lietu. Faktiski, grāmata ir veltīta maniakam, kurš izvarojis mirušas sievietes. Bet atmetam lieko palīgteikumu. Grāmata tiek veltīta. Vai tas vien nešķiet absurdi? Kur palika atdarināšanas faktors? Esmu pārliecināta, ka šajos krīzes apstākļos daudzi homo sapiens ir vēlējušies saņemt veltītu grāmatu. 
Vai tad nav zināms, ka pāridarītājam ir vislielākais gandarījums redzēt sava upura sāpes? Un šī interese medijos sāpina upuru dēlus un meitas, krustbērnus, vecākus - ikvienu cilvēku, kurš saskārās ar Roguļova noziegumiem. Šī propaganda uzjundī atmiņas, kuras šo desmitgadu laikā varbūt bija nosēdušās aiz rētām un sāpēm. 
Vai tiešām vienīgais veids, kā saņemt veltītu grāmatu ir nogalinot nevainīgas sievietes?


Domāju, ka daudzi 12.maijā tekalēs uz Jāni Rozi, lai iegūtu savā īpašumā "Maniaku", bet pirms iznākšanas mani pārsteidz šī reklāma, ažiotāža, sabiedrības interese, propaganda. Pēc teorijām, šīs grāmatas parādīšanās tirgū varētu sekmēt vardarbību un Staņislava atdarināšanu, taču cilvēkiem galu galā piemīt arī saprāts.