Principā, nonācu pie secinājuma, ka lielu daļu no notiekošā ietekmējam mēs paši. Pašhipnoze, pašapziņa - es nezinu, taču mēs paši nosakām, kas mums pieder. Neskaitāmas reizes dzirdu cilvēkus sakām: "cik esmu resna" ēdot čipsus. "Cik es slikti mācos..." no rīta saka cilvēks, kas visu nakti sēdējis pie datora. Ik uz soļa saskaros ar sūdzībām, saskaros ar gaušanos, ar muļķīgām atrunām. Bet ko gan maina žēlabainie saucieni nekurienē? Tikai nostādot reālu mērķi, var sasniegt reālu rezultātu. Īstais laiks ir šeit un tagad, nevis pirmdien vai pirmajā janvārī.
Var teikt, ka esmu izkļuvusi no lielā pagrimuma, kas bija ievilcies. To varētu dēvēt par ziemas depresiju, varbūt. Prāts tā vien nesās uz pavasari un neko citu kā +10 grādus tagad nevēlos. Nu, labi. Tomēr vēlos.
Kaimiņš visu dienu klausās Keri Hilson - I Like, tik skaļi, ka man ir pielipusi rindiņa "I like, I can't refuse it."
Bet vispār, dažu dienu jaunākais un vērtīgākais atklājums mūzikā ir:
Snow Patrol - Set The Fire To The Third Bar
I'm miles from where you are,
I lay down on the cold ground
I, I pray that something picks me up
And sets me down in your warm arms
Lieliskas balsis duetā ar lieliskām līrikām. I like, i can't refuse it!
ja tu mazliet pačīksti kāds tevi ievēros un paglaimos, un... čīkstēt ir veselīgi.
AtbildētDzēstne ļoti daudz, bet mazliet vajag. ^^
feins kaimiņš (:
AtbildētDzēst