Ziniet, viss ir savādi, vārda vistiešākajā nozīmē. Bet šodiena mani patīkami pārsteidza un es aizdomājos par skolotājiem, viņu nozīmi. Parasti jau skaisti, uzvaras konkursā, slava, lauri un balvas, visas gaismas uz uzvarētāju, viņa seja mirdz, lūpas mulsi smaida, rokas knibinās ap piedurknēm, plaukstas svīst, acis šaudās pa kaktiem un skatītāju, konkurentu vai skauģu apbrīnas skatieni nopēta katru apģērba fragmentu. Uzvarētājs iegūst savu balvu un priecājas par visu, bet kur paliek viss, kas stāv aiz viņa, lai to panākt… Kur paliek skolotājs, kur paliek cilvēks, kurš devis daļu sevis, lai kāds cits panāktu savu? Tik nesavtīgs cilvēks ir skolotājs, bezkaislīgs devējs, kā pārdevējs, kurš diezgan lēti dod vienīgo, īsteno, visvajadzīgāko. Cik nenovērtējams spēks, pūles, pašaizliedzība. Eh.Marts tuvojas beigām, un gaiss arvien vairāk smaržo pēc pavasara. Sniega kalni pazūd, to vietā sāk parādīties priecējoša zālīte un saule silda arvien vairāk. Ghrr, tas ir tik pavisam jauki. Un pavasara brīvlaiks vispār ir mīļākais gada notikums, tāpēc viss ir gluži skaisti. Visādas mazas veiksmītes, patiešām. Šodien palaimējās ar uzvaru Latvijas Gēter biedrības rīkotajā daiļrunas konkursā, un tāpēc kādu laiku lidinājos pa mākoņiem. Prieciņš, viennozīmīgi par kaut kādu nebūt lielu panākumu. ^_^ Es sāku paīstam novērtēt savus draugus un cenšos izmainīt savu attieksmi. Galu galā, ir vērts apzināties, kas Tev pieder.
Esmu nopietni apņēmusies izlasīt J. V. Gētes grāmatu "Fausts". Un to arī izdarīšu. ^_^
Novēlu Jums labu garastāvokli, patiešām. Un:
Flipsyde – Trumpets
Lupe Fiasco – Paris, Tokyo
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru