now nothing ever goes my way

Man šodien ir grūti elpot. Nelielas aizķeršanās ar draugiem un nedraugiem, turklāt plaušās guļ kaut kas līdzīgs smogam, iespējams, no šodienas ūdenspīpes. Aizvadīta vārda diena, dabūju daudz saimniecībā noderīgas mantiņas un par to priecājos. Psiholoģijas grāmatu tagad lasu no pirmās līdz četrsimtai lapas pusei.
Aizdomājos par smēķēšanu. Kāpēc cilvēki atmet un kāpēc sāk? Ar sākšanu viss it kā skaidrs - konkrēti psiholoģiski iemesli, svarīgi un mazāk svarīgi. Nujā, bet atmest? Faktiskie nāves cēloņi pēc smēķēšanas nemaz nav tik bieži, un atmetējiem veselība uzreiz tāpat neuzlabojas. Kāpēc atmest? Es nezinu. It kā izbazūnētais zaļais un veselīgais dzīvesveids, naudas ietaupīšana un tā. Dīvaini ir tas, ka pēc smēķēšanas sākšanas aptuveni 70% to atmet. Tad kāpēc sākt, ja kādreiz beigsi? Ja iet, tad uz visu, ne? Paradoksāli.

 Šodien pokerā uzvarēju visus, kas vien ar mani spēlēja. Tie, kam kārtīs veicas, neveicas mīlestībā? ha, lol, noteikti. Šodien bija jauka diena vispārībā. Pie Ilvijas skatījos Svīniju Todu, dzēru kolu un ēdu siera kūkas saldējumu, spēlējām divatā paslēpes, kas vispār ir epic fail, bet tam jau pēcpusdienas domātas. ^_^
Projned beidzās, tas nav labi. Februāris arī beidzās, trīs mēneši līdz vasarai, tas gan ir labi.


Mājas, miers un Placebo - Teenage Angst

One fluid gesture, like stepping back in time.
Trapped in amber, petrified.
And still not satisfied
Airs and social graces, elocution so divine.
I'll stick to my needle, and my favourite waste of time,
both spineless and sublime.
Since I was born I started to decay.
Now nothing ever - ever goes my way. 

Uz salasīšanos.