Stāsts par šo aizsākās jau sen, kad noskatījos filmu "Yes Man", kurā stāro Dž. Kerijs. Jāteic godīgi, filma tiešām lika padomāt. Un nē, nejau aktierspēle vai režija man to lika (kas ir diezgan normāla, bet uz labu manās acīs nevelk), bet saturs. Arvien biežāk sāku piedomāt pie izvēles, kas man tika dota. "Ejam uz veikalu?" "Atnāksi man palīdzēt?" bieži vien (labi, vairākumā gadījumu) es atbildēju nē. Bet tad es aizdomājos, ko es zaudēju sakot jā, un, ko iegūstu sakot nē. Mana ieguvumu un zaudējumu diagramma bija proporcionāli vienāda, un es sapratu, patiešām, kāpēc nē, ja var jā? Un tagad arvien biežāk pieķeru sevi atbildot ar jā, kaut vai piekrītot palīdzēt skolotājam pusdeviņos vakarā kārtot klasi, kaut vai piedaloties SMS čempionātā, kaut vai ejot sešus kilometrus, tāpat vien. Es vairs nenoraidu iespējas, jo ikkatrs jā tiešām ir pārvērties jaunā pieredzē.
Šodienā tas arī viss, ļoti nedaudz. Noskatieties Yes man, tīri laba komēdija. Ja esat jau redzējuši, iesaku "An Englishman In New York"
P.S. Komentējiet un izsakiet viedokli, es labprāt raisu diskusijas ar lasītājiem. :)
''Yes man'' un ''Click'' ar Ādamu Sandleru noskatījos ar pāris dienu intervālu, un abas kopā tās man lika palūkoties uz pasauli plašāk. Aizvien biežāk piekrītu darīt to, ko iepriekš būtu ar skepsi noraidījusi. Bet viss ir baigi forši galu galā. :)
AtbildētDzēstStarp citu, par to noraidošo attieksmi man ir tāds secinājums, ka gluži vienkārši garlaicība bija tā sava komforta zona, viss tur tik zināms, kļūdīties nav iespējams, bet te pēkšņi ir piedāvājums izkāpt ārpus komforta zonas... Tur ir nezināmais. Un kamēr nav tā gatavība kļūdīties, mēģināt, tikmēr arī visi tiek atšūti, manuprāt. ;D